Šodienas sabiedrībā pastāv ļoti izteikta vēlme, īpaši sieviešu vidū, būt tievai. Neatkarīgi no sava svara, gandrīz katra sieviete vēlas būt slaidāka vidēji par 5kg. Šī vēlme pēc slaiduma daudzu sieviešu un meiteņu vidū arvien biežāk kļūst slimīga, kas izpaužas tādās slimībās kā bulīmija, anoreksija.

Anoreksija (latīņu: anorexia nervosa) ir psihiski traucējumi, kas ir kļuvuši izplatīti pēdējos gadu desmitos. Anoreksija tulkojumā nozīmē nervozs apetītes zudums. Anoreksijas pirmsākumi ir meklējami gandrīz pirms tūkstoš gadiem, bet pats anoreksijas termins ir radies 1874. gadā, kad to ieviesa Anglijas karalienes ārsts Viljams Gulls.

Ar anoreksiju visbiežāk slimo meitenes. Parasti anoreksija sākās tīņu vecumā, bet anoreksiju var novērot arī agrāk- bērnu vecumā, vai vēlāk – ap 30 gadiem. Ar anoreksiju slimo 1 no 150 meitenēm.

Gandrīz vienmēr anoreksija sākas ar stingras diētas ievērošanu. Pacientēm sākumā parasti patiešam ir neliels liekais svars. Bet pat tad, kad ir sasniegts ideālais svars, slimnieces turpina badoties, jo viņu priekštati par savu svaru ir kļuvuši nepareizi un viņas joprojām uzskata ka ir par resnu. Nereti slimnieces nodarbojas arī ar intensīvu vingrošanu, vai lieto medikamentus, kuri samazina svaru.
Anoreksijas pamatsimptomi ir:

• Stipras bailes kļūt resnam
• Aplams priekštats par savu ķermeni
• Vismaz 25% zemāka svara attiecība pret garumu un vecumu nekā normālais
• Nav konstatēta cita slimība, kas varētu izraisīt šādu stāvokli

Anoreksijas attīstības gaitai ir raksturīgas trīs fāzes.

Pirmā fāze sākas kā parasta notievēšana, bet pakāpeniski process pārvēšas par badošanos un kļūst par uzmācību. Lai gan slimnieks uzskata, ka viņš vairs nav atkarīgs no ēdiena, viņš nepārtraukti par to domā. Svars strauji krītas, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Lielākā daļa anoreksijas gadījumu tiek pārtraukti šajā fāzē.

Otrā fāze iestājas, ja badošanās turpinās. Otrajā fāzē organisms ierobežo dažas enerģijas prasošās sistēmas. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, kā rezultātā rodas salšanas sajūta, krītas koncentrēšanās spējas. Ja stāvoklis neuzlabojas, pacientu parasti ievieto slimnīcā. Daļa pacientu jūt pacilātu noskaņojumu, jo izsalkuma sajūta ir zudusi. Šajā stadijā stāvoklis vēl var vērsties uz labo pusi.

Trešās fāzes laikā pacients sver ap 30 kilogramiem. Organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti. Paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Pacienta pamatnoskaņojums ir apātija. Ja pacients atsakās ēst ir nepieciešama intravenozā asins un barības vielu ievadīšana. Daļa pacientu izdara pašnāvību.

Anoreksijas slimnieces pilnībā kontrolē savu rīcību, bet neapzinās kādu ļaunumu sev nodara.

Var arī parādīties bulīmijas simptomi- dažas slimnieces nespēj atteikties no ēdiena, tāpēc pēc ēšanas izvemjas vai izraisa pašrocīgi vemšanu, vai lieto caurejas līdzekļus, vienīgi viņu svars joprojām paliek zem normas. Dažreiz, ja ir novērsti anoreksijas simptomi, bet ne cēloņi kuru dēļ ir radusies saslimšana ar anoreksiju - problēmas ģimenē, skolā, ir iespējams, ka slimniece atkārtoti saslimst ar anoreksiju vai parādās bulīmijas simptomi.

Ilgstoša badošanās var izraisīt tādas sekas kā:

• Traucēts miegs
• Aizcietējumi
• Uzmanības un koncentrēšanās traucējumi
• Depresija
• Pastāvīga aukstuma sajūta
• Trausli, viegli lūstoši kauli
• Izteikts muskuļu vājums

Bulīmija (Bulimia nervosa) ir psihiskas dabas slimība, kas izpaužas kā ēšanas traucējumi, kur badošanās mijās ar nekontrolējamām rīšanas lēkmēm, kam seko apzināta vemšanas izraisīšana vai dažādu medikamentu lietošana, lai novērstu pieņemšanos svarā.

Fakti par bulīmiju:
· no bulīmijas 99% gadījumos cieš tieši sievietes,
· parasti sievietes savus ēšanas traucējumus slēpj un tikai pēc pāris gadiem mēģina ārstēt šo slimību,
· vecumā no 18-35 gadiem apmēram 2,5% sieviešu slimo ar bulīmiju,
· sievietes, kas slimo ar bulīmiju, bieži vien cieš no mazvērtības kompleksiem,
· lai celtu savu pašapziņu bulīmijas pacientes cenšas iegūt ideālu-slaidu augumu,
· bulīmijas pacientēm ir ļoti lielas bailes no pieņemšanās svarā, tāpēc viņām ir pārspīlēta interese par svaru,
· ideālai-slaidai figūrai ir noteicošā loma,
· tā kā rīšana mijās ar badošanos, tad pastāv krasas svara svārstības, tomēr bulīmijas pacientēm svars visbiežāk ir normas robežās,
· lai izārstētu bulīmiju, ir jānormalizē ēšanas paradumi un vienlaicīgi jāveic psihoterapija, lai noskaidrotu šīs slimības cēloņus,
· izārstēšanās iespējas: 40% gadījumos tiek gūti izteikti, 20% gadījumos – niecīgi panākumi, bet 40% gadījumi paliek bez rezultātiem.

Bulīmijas pazīmes:
· bulīmijas simptomi ir nekontrolēta pēkšņa rīšana, kur īsā laikā tiek uzņemts liels pārtikas daudzums, apmēram 3500kcal,
· parasti tiek ēsti ogļhidrātiem un kalorijām bagāti ēdieni, kā cepumi, kūkas, šokolāde, čipši, saldējums,
· lielais pārtikas daudzums tiek uzņemts neapzināti, nespējot to kontrolēt,
· rīšanas lēkme ilgst apmēram 1-1,5h,
· šīs lēkmes atkārtojas vairākas reizes nedēļā, atsevišķām pacientēm pat vairākas reizes dienā,
· pēc rīšanas notiek apzināta vemšanas izsaukšana vai arī tiek lietoti medikamenti, kas izsauc caureju, tādā veidā novēršot pieņemšanos svarā,
· starplaikos starp rīšanas lēkmēm tiek ievērota diēta vai arī tiek ēsts ļoti maz, līdz ar to sieviete cieš no bada sajūtas,
· šī bada sajūta plus vēl stress vai kaut kādas problēmas, tas viss kopā, tad arī izsauc šīs rīšanas lēkmes.

Bulīmijas sekas:
· tā kā bulīmijas pacientēm ir nepietiekams uzturs, līdz ar to rodas hormonālas izmaiņas, kā arī izmaiņas vielmaiņā.